Nelīdīsim Pa Grāvja Malu

01.02.1995 (Neatkarīgā Cīņa)

ARTŪRS SLIEDE

Ikmēneša pēdējā ceturtdiena regulāri pulcē Sporta muzejā vecmeistarus un sporta draugus. Taču janvāra tikšanās bija īpaša, jo atzīmēja muzeja piecu gadu jubileju. Uz pasākumu devos kopā ar deviņgadīgo dēlu Jēkabu un domu tuvināt viņu Latvijas sporta vēsturei. Zēns trenējas basketbolā un dambretē. Vēlos, lai arī viņam būtu lieli mērķi sportā. Ceru, ka kādreiz Jēkabs atcerēsies to saviļņojumu, kas pārņēma viņu, sēžot blakus olimpiskajai čempionei Inesei Jaunzemei, skatot vaigā Dzidru Karamiševu, Uļjanu Semjonovu, Juri Silarāju, Dainu Sveicu, Vilni Baltiņu... Skolēniem jāzina Latvijas sporta slavas vēsture!

Līdz ar pionieriem un komjauniešiem nebūtībā aizgājušas arī rekordu tabulas skolās un stendi ar labāko sportistu - skolas absolventu - fotoattēliem. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pasniedzēji apgalvo, ka daudzi studenti neko nezina, piemēram, par šķēpa metēju Jāni Doniņu - Jāņa Lūša konkurentu. Manuprāt, līdzēt varētu Latvijas sporta slavas galerija. Telpas jāatrod Sporta muzejā vai kaut kur citur. Arī skolu mācību programmās būtu jāiekļauj sporta vēstures pamati. Sporta aģitācija skolās nedrīkst iznīkt! 

Muzejā pavadītās stundas mani atkal emocionāli uzlādēja un tāpēc nespēju klusēt. Jau no pagājušā gada 18. novembra moka šaubas par Trīszvaigžņu ordeņa saņēmēju izvēli. Apbalvoja tik daudz kultūras darbinieku, taču sporta jeb, kā teicām agrāk, - fiziskās kultūras pārstāvjiem - nekā. Noniecinot sportu, neceļot saulītē cilvēka vēlēšanos pilnveidot sevi arī fiziski, mēs liedzam saviem bērniem iespēju iepazīt gandarījumu, ko sniedz kustības, spēks, ātrums, lokanība, izturība. Ar vārgiem pēcnācējiem nespēsim ieiet Eiropā un doties pasaulē pa lielceļu kopā ar citām tautām. Mums būs jālien pa grāvja malu, lai sava vārguma dēļ nemaisītos pārējiem pa kājām.

Kā tas varēja notikt, ka neviens pat neieminējās par kāda sporta izcilnieka iekļaušanu Trīszvaigžņu ordeņa kandidātu sarakstā? Mēs varētu diskutēt par viena vai otra sportista atbilstību ordeņa kavaliera statusam, bet jubilejas reizē aizmirst savus izcilniekus - tas ir kauna traips visai mūsu sporta sabiedribai. Kad Sporta muzeja jubilejā pieminēja nelaiķa basketbolista Jāņa Krūmiņa 65. dzimšanas dienu, iedomājos, ka viņš varēja būt viens no kandidātiem Trīszvaigžņu ordeņa saņemšanai. Diemžēl nu jau tas ir neatgriezeniski nokavēts.

Presē un citur bieži tiek pieminēti tagadējo Latvijas dižvīru panākumi burāšanā, tāllēkšanā, basketbolā. Varbūt šogad beidzot ledus sakustēsies. Varbūt vecmeistara Jāņa Karpova Sporta muzeja jubilejā vēlētais: «Neaizmirsīsim arī mazo cilvēku sportu!» sāks īstenoties dzīvē. Ne jau visi var trenēties Beļģijā, Vācijā, Pēterburgā... Tepat Latvijā jāgatavo vingri cilvēki, jāspēlē volejbols pludmalē, jāsporto ikvienā pagastā, jāorientējas mūsu mežu plašajās ārēs…

Ceru, ka pienāks laiks, kad Sporta muzeja telpas paplašināsies un spēsim izlikt kopējai apskatei mūsu sporta vēstures relikvijas. Varbūt tad bijušie, esošie un topošie censoņi vēl kuplākā skaitā pulcēsies muzejā, lai garīgi uzlādētos. Varbūt šis morālais dopings būs tas, kas ļaus kādam mūsu tautietim atkal nostāties uz olimpisko spēļu augstākā pakāpiena.