Vīrs, Kas Visu Var

19.06.1969 (Sports)

Ir vai nav brīnums it bieži sastapt aktīvu sporta meistaru svarcelšanā gan kinoteātrī, gan koncertā, gan teātrī? (Jāpiebilst, ka ar «aktīvu» es domāju meistaru, kas ne tikai nēsā meistara nozīmīti pie svārku atloka, bet arī kilogramus ceļ.)

Parunāju ar paziņām, domas dalījās. Izrādījās, ka tie, kas šādu «parādību» uzskatīja par apbrīnas vērtu, lielākoties bija sporta pozintji. Viņiem klusībā pievienojos arī es. Tikai nevajag domāt, ka mēs sporta meistarus svarcelšanā uzskatām par tumsoņiem, kam Šekspīra vai Raiņa vārds ir tukša skaņa! Nē, ne jau tādēļ! Taču Leonardo da Vinči laiki diemžēl pagājuši. Cilvēks vairs nevar būt universāls. lemesls? Ļoti vienkāršs nepietiek laika. Ja gribi kaut ko panākt, no kaut kā noteikti arī jāatsakās. Sportistam nereti jārisina dilemma, ja gribi biežāk pasēdēt teātrī, neredzēsi meistaru. Ja gribi būt vīrs izvēlies specialitāti. Visu vienlaikus pagrūti.

Un tomēr šoreiz runa būs par vīru, kas pagūst varbūt ne visu, bet daudz ko vienlaikus. Jā, vienlaikus! Šī doma man radās, kad redzēju RPI pēdējā kursa studenta, PSRS sporta meistara svarcelšanā, Latvijas čempiona un rekordista Artūra Sliedes vareno stāvu J. Raiņa tautas dziesmas «Pūt, vējiņi!» izrādē.

Dažs varbūt teiks: «Kas tur īpašs? Mācības, sports, kulturāla atpūta? Tas mūsu dzīvē jau sen parasts.» Taisnība jau ir. Vidusskolas diploms un pirmā vai otrā klasīte tiešām nav nekas neparasts. Bet RPI Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte un svarcelšanā otrais smagais svars - oho, kam bijusi ar šiem «jēdzieniem» darīšana, tie gan zin, ko tas nozīmē. Bet kā tas iesākās?

lesākās gan parasti. Kurš «Teikas» apkārtnes puika gan nespēlē futbolu? Arturs nebija izņēmums. Gan zālainajos, gan putekļainajos, gan legālajos, gan nelegālajos (namu logu apdraudošajos) laukumos noplēstie apavi un apskrambātie ceļgali nesa augļus.

Kad sākās skolas gaitas Rīgas 45. vidusskolā, fizkultūras skolotājai V. Pogiņai gaišmataino zēnu par sportu vairs īpaši ieinteresēt nevajadzēja. Skolā tanī laikā mācījās I. Bodnieks, A. Rimbeniece un citi jau pazīstami sportisti bija, no kā pamācīties. Drīz nākošais svarcēlājs sāka trenēties … volejbolā. Treneris I. Vilciņš Arturam likās gandrīz vai pārlieku stingrs un prasīgs audzinātājs. Pietupieni, palēcieni, skrējieni, vēlreiz skrējieni, vēl un vēl. Pazibēja doma: «Vai tas viss vajadzīgs volejbolam?» Laikam jau vajadzīgs. Bumba klausīja arvien labāk.

1959. gadā Arturs pārgāja mācīties uz 2. vidusskolu. Volejbols netika aizmirsts, taču nejauši radās jauna aizraušanās. Gadījās pavērot, kā I. Dribas vadībā trenējas jaunie lodes grūdēji, un

plecīgajam volejbolistam iegribējās pamēģināt roku. Nekas, padevās it labi. Tikai slodze kļuva vēl lielāka. Treniņi volejbolā, mācības 9. klasē un tagad vēl arī pie I. Dribas izcīnītais Rīgas vidusskolu čempiona nosaukums lodās grūšanā radīja cerības, ka varēs startēt arī Vissavienības skolēnu spartakiādē Maskavā. Nekā, pietrūka ... Pietrūka gan volejbolā, gan lodes grūšanā. Radās spīts: «Nu, es vēl parādīšu! Trenēšos vēl dūšīgāk, bet nākamgad uz

spartakiādi nebraukšu, kaut arī aicinās. Lai tad treneri kož pirkstos!»

Treneri laikam gan pirkstos nekoda, bet nākamgad Vissavienības skolēnu spartakiādē Minskā Latvijas skolēnu izlases sastāvā Arturs Sliede spēlēja gan volejbolu, gan lodi grūda ... Un tad sākās rekordu birums. 1960. gada maijā slavenā I. Jaunzeme uzstādīja jaunu Latvijas rekordu šķēpa mešanā, tanīs pašās sacensībās - A. Sliede republikas jaunatnes rekordu lodes grūšanā. Piecus kilogramus smagais rīks aizlidoja 16,66 metrus. Pēc gada atkal maijā 6 kg lode piezemējās pie 16,26 metru atzīmes. Draugi un, protams, arī pats «vaininieks» priecājās par jauno republikas sasniegumu, nenojauzdami, ka tas bija arī Vissavienības jaunatnes rekords. Tas noskaidrojās tikai vēlāk. Tā Arturs oficiālā Vissavienības rekordista godā arī netika…

Katram sportistam esot savas Iaimīgās dienas un laimīgie laukumi. Arturam tādas ir maija pirmās svētdienas un Rīgas «Dinamo» laukums. 1962. gadā tajā pašā laikā un turpat 7 kg lode veica 15,38 metrus garu lidojumu, atnesot grūdējam pirmo sporta klasi un vietu Latvijas izlases rindās.

Aizmirsts netika arī volejbols. Vēl 1961. gada Harkovas skatītāji redzēja volejbolistu Sliedi. Bet tad ... tad sāka dzimt pēc skaita trešā aizraušanās sportā.

Lodes grūdējam svarcelšana ir otrā maize. Uzsākot vieglatlēta gaitas, pāri par 90 kg smagais volejbolists spēja trīscīņā pacelt 195 kg... Tolaik slavenā diska metēja B. Tomsone, Artura treniņu biedre, varēja 200 …

Un tad... Un tad ar sudraba medaļu pabeigta vidusskola, dienaskārtībā RPI Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte. Jā, Arturs Sliede prot gūt medaļas ne tikai sporta sacensībās. Bet kā ar svarcelšanu? Lūdzu, pa gadiem: 1959. - 195 kg, 1960. - 275 kg, 1961. - 325 kg, 1962. - 352,5 kg! Uzskatāmi? Pārliecinoši?

Tad gads Padomju Armijas rindās, un Baltijas kara apgabala čempions gan lodē, gan svarcelšanā. Trīscīņas rezultāts jau pakāpies līdz 367 kg. Dienesta biedrs Kārlis Pumpuriņš daudz palīdzēja tehnikas pilnveidošanā, mēģināja pārliecināt, ka Artura īstā vieta ir «dzelzs vīru» rindās. Taču Arturs vēl nespēja izvēlēties starp «vieglo» un «smago» atlētiku, abas likās sirdij vienlīdz tuvas. Tobrīd laikam gan vēl drusku tuvāka vieglā.

Pēc dienesta Arturs kļuva par «Dinamo» biedru un trenējās … ne jau svarcelšanā. P. Vārna varēja būt apmierināts: viņa audzēknis 1965. gadā kļuva par republikas čempionu lodes grūšanā ar labu rezultātu 16,54 m. Taču pašam audzēknim neklājās viegli. Kaut arī pleci plati, bet dienā strādāt par laborantu RPI fizikas katedrā, vakarā klausīties lekcijas vissarežģītākajos tehniskajos priekšmetos un būt Latvijas labākajam lodes grūdējam to ne katrs pat pāri par 100 kg smags vīrs «dabūtu cauri». Arturs dabūja.

Pa starpām auga arī trīscīņas kilogramu skaits. Šājā pašā gadā tas sasniedza jau 420. Taču sasniegums bija «savvaļnieka». Gan konsultēja K. Pumpuriņš, gan stāstīja un mācīja M. Fraifelds, taču likās, ka gudrības pietiek pašam un galvenais jau bija lode…

1966. gads atnesa Latvijas labāko sasniegumu telpās lodē 16,66 m un meistarkandidātu «svaros» 437,5 kg. Meistarkandidāta nosaukums Arturu beidzot pārliecināja, ka «dzelži» ir īstais aicinājums. Sākās nopietni treniņi M. Fraifelda vadībā, tagad katrs trenera vārds tika uzklausīts un vērā ņemts. Un lūk, 1967. gada republikas meistarsacīkstēs kapitulēja ilggadējais čempions O. Bergmanis, viņa vietā uz pjedestāla augstākā pakāpiena nostājās Arturs. Rudenī Rīgas čempionātā padevās kārotie meistara kilogrami: gada beigās trīscīnas summa īsti respektējama 460.

Pērn Arturu jau uzskatīja par atzītu favorītu, un to viņš arī apstiprināja. Otro reizi kļuva par Latvijas labāko otrajā smagajā svarā, padevās arī pirmais republikas rekords. Vecmeistara O. Bergmaņa rekordu grūšanā 182,5 Arturs «uzskrūvēja» līdz 191,5, Vissavienības «Dinamo» meistarsacīkstēs izrādījās «rezervēta» 3. vieta.

Šogad gaida viena no vissmagākajām cīņām. «Grafmodeļu sastādīšana dīzeļdzinēju diagnosticēšanai.» Tāds nosaukums būs RPI absolventa A. Sliedes diplomdarbam. Nešaubos, ka Arturs gūs uzvaru arī šajā cīņā. Tāpat kā vienmēr.

Kādreiz pavaicāju Arturam, kā gan viņš visu paspēj. Milzis labsirdīgi noplātīja rokas: «Gribēt ir puse no varēt. Tātad paliek tikai puse...»

Un ko saka PSRS Nopelniem bagātais treneris M. Fraifelds par savu audzēkni? Kaut tādu būtu vairāk, īsts cilvēks un īsts sportists. Bez tam Latvijā vēl pagaidām nav sava «piecsimtnieku kluba» Nemaz nebūtu slikti, ja Arturs iestātos šajā klubā… Droši vien tiks izdarīts arī tas. Zināmā mērā to stimulēs arī Ilona. Kas ir Ilona? Tas lai pagaidām paliek Artura noslēpums.

Tā nu iznāca stāsts vairāk par metriem un kilogramiem, mazāk par Arturu. Taču metru un kilogramu izaugsme ir nesaraujami saistīta ar Artura paša izaugsmi. Spēks ir mērojams ar pretestību, kādu tas spēj pārvarēt. Un Arturam spēks ir.

H. Lasmanis