Jutos Kā Debesīs (intervija)

Oktobris 2008 (Sporto.lv)

Ar Arturu viegli runāt – domas raisās ātri, atziņas ir negaidītas un dažkārt pārsteidzošas, Arturs bieži vien uzsver, ka tās ir tikai viņa domas. Nākas dzirdēt faktus, par kuriem sportisti noklusē. Arturs uzskata, ka rekordus nevar sasniegt tikai pašu spēkiem, mediķiem ir jāpalīdz. Cik tas atļauti un nekaitīgi, tas ir cits jautājums. Kad atgādinu, ka mūsu jaunākais olimpiskais vicečempions šķēpa mešanā Ainārs Kovals lāgā pat vitamīnus negrib dzert, Arturs tik nosmej un teic, ka dzīvē trāpās arī rasputini – to jau arī nevarēja noindēt, tāds organisms, bet tā nav norma.

– Ja paskaties uz saviem gadiem sportā, vari teikt, ka neko nenožēlo? 

– Kas man ko nožēlot – tie bija skaisti gadi. Atceries, kādā laikā es sportoju – nebija ne televīzijas, ne lāgā radio, ne datoru. Sports bija viena no iespējām izrauties, kaut ko redzēt. Atceros, ka cits citam stāstījām, ka nākamgad mačs ar igauņiem, brauksim uz Tallinu. Tas bija notikums. Neko sliktu nesaku par šodienu, tā attīstās sabiedrība, un sportotpriekam ir citi iemesli. Man liekas, ka lielajā sportā lauzīsies arviem mazāk gribētāju un lielais sports kļūst par vienu lielu komerciju. To vada profesionāļi, un viņiem ir savas domas. Tautai vairāk jāsporto prieka pēc, tas būtu labi. Sports jau bieži vien ir mērķu sasniegšanas un sevis pierādīšanas process. Uzstādi sev mērķīti, pūlies un sasniedz. Tas vienmēr nav rekords – aizskrien šorīt līdz tam kokam un atpakaļ, to es vēl neesmu varējis, tas ir mans personīgais rekords. Lielais sports jau nekur nepaliks, tāpat kāds vienmēr gribēs būt starp stiprākajiem Latvijā, pasaulē. Ko tas prasa no organisma, tas jau katra paša ziņā. Skaidrs, ka bez ķīmijas to nevar. Daudzi ir pētījuši, ka tīrā veidā lodi, piemēram, var aizgrūst metrus 19 un nevis 23. Tagad kontrolē stingrāk un daudz tālāk par 21 metru neviens netiek. Manuprāt, tajā lodes svarā vajadzētu kaut ko pamainīt un sākt skaitīt rekordus no jauna. Bet gan jau atkal kaut ko izdomās – mediķi ir stipri abās pusēs un robeža starp atļauto un aizliegto ir ļoti trausla. Tie, kas iekrīt, ir kaut kur kļūdījušies, vai nu par daudz, vai nelaikā ko lietojuši.

– Tavos sporta gados tik stingri nebija?

– Nē, viss kaut cik nopietni sākās ap 1974. gadu, kad es jau beidzu. Manā laikā tā bija norma, kuru īpaši neapsprieda – kā tu trenēsies bez mazām ripiņām, kas bija paredzētas sievietēm pēc dzemdībām vai cilvēkiem pēc smagas operācijas. Ne receptes vajadzēja, nekā. Norma bija divas, es kādreiz ierāvu trīs četras, zinu, ka citi bez astoņām neiztika. Tā varēju turēt milzu slodzes. Kas pārforsēja, tiem klājās bēdīgi, daudzi pat pāragri aizgāja no šīs dzīves. Es atklāti pasaku – man ir 42 rekordi un 16 ir ar ķīmiju. Kas tur ko liegties. Man, par laimi, ar veselību nekas nopietns nenotika. Laikam kaut kāds veselais saprāts neļāva pārspīlēt. Vēl liekas, ka nevajag pārspīlēt ar pāragru sportošanu – ja sāc četros gadus, cik ilgi tavs organisms izturēs nemitīgu sacensību un treniņu režīmu? Sportam sākumā jābūt kā spēlei, prieka avotam, un tikai vēlāk, kad organisms un prāts nobriest, jāsāk izmisīga cīņa par punktiem, vietām un rekordiem. Bet kam ir laika gaidīt? Nesavāksi bērnu tu, kāds cits pasteigsies.

– Ar kādu sporta veidu visātrāk jāsāk – ar vieglatlētiku?

– Kāpēc tikai ar vieglatlētiku? Vai tad volejbols ir sliktāks? Tur trenē tādu atsperi, kas noder visur. Bet pamatā ir sporta stundas skolā. Ja tevi skolā neiemācīs sporta veidu pamatus, neveidos pareizu stāju, koordinācijas izjūtu, tad tu nekur arī nederēsi. Cik zinu, tad daudzi skolotāji tik pamet bumbiņu un trenkājiet veseli. Tas neiet cauri, ja domājam par vispusību, par harmonisku bērna veselības nostiprināšanu. Paskaties uz bērnu līkajām mugurām!

– Kāpēc pats izmēģināji tik daudz sporta veidu?

– Patika volejbols, bet tad kādā brīdī sapratu, ka ka sevišķi augstu netikšu, jo ar maniem 1,86 metriem bija par maz, arī svars man bija diezgan dūšīgs. Turpināju ar lodi, bet kādā brīdī arī tur apstājos. Vislabāk veicās svarcelšanā, kur laboju rekordu pēc rekorda. Iespējams, ka tur bija vienkāršāk, viss bija atkarīgs no paveiktā darba apjoma.

Varbūt būtu sportojis vēl ilgāk, bet tas bija laiks, kad svarcelšanā mainījās noteikumi un no programmas izslēdza spiešanu, kuras atbilstību noteikumiem bija grūti kontrolēt. Žēl, jo spiešana man padevās vislabāk. Ja kāds vēl atceras, tad spiešanā mans rekords bija augstāks par leģendārā Vlasova un Žabotinska sniegumiem, kas gan startēja pirms manis. Interesanti, ka tos 206 kg es uzspiedu īsi pēc auto avārijas, kad man galvā vēl bija šuves. Traks, ne?

Vēl uztaisīju rekordu divcīņā, bet tālāk neturpināju, jo tad bija jāmaina visa treniņmetodika. Manuprāt, tieši spiešana vienmērīgāk nostiprināja rokas, visu augumu.

Mani rekordi nostāvēja gadus piecpadsmit, un tikai tad mana senā sāncenša Oļģerta Bergmaņa (es savulaik viņam atņēmu visus rekordus) dēls Raimonds Bergmanis savukārt laboja manējos. Raimonds noteikti būtu sasniedzis vairāk, bet viņam bija švaki ar tehniku.

Tad nāca Viktora Ščerbatiha ēra. Viktors ir prātīgs un spēcīgs puisis, bet nu jau laikam arī viņam pietiks. Nezinu, kas tālāk – jaunie jau it kā ir, bet vai viņi būs gatavi tik milzīgam darbam? Sports jau tagad ir tik komplicēts, ka labākajiem vajadzīga vesela brigāde, kas ar datora precizitāti kontrolē katru kustību. Nevar saspļaut saujās un celt.

Vēl svarīga ir psiholoģiskā noturība. Jābūt ļoti pārliecinātam par to, ko dari. Varat neticēt, bet ir spēki, kas ne tikai palīdz savējiem, bet ietekmē arī citus. Mazliet kontaktējos ar dziedniekiem (tiem īstajiem, baltajiem), un viņi teica, ka Pekinā, piemēram, kad mūsu basketbolistes spēlēja ar baltkrievietēm, kāds spēks stipri pieturēja, un meitenes tikai ar milzīgu apņēmību nākamajās spēlēs prata izlauzties. Neesmu drošs, ka arī Vasiļevskim, kuram pieredze milzīga un nervi kā striķi, kāds kaut ko nebija atņēmis. Viņš taču stiprs ir kā zvērs un te pēkšņi nevar 85 metrus aizmest. Kad sports kļūst par valsts vizītkarti, daudziem visi līdzekļi ir labi, lai gremdētu pretiniekus.

Katrs sporta veids ir interesants. Atceros, ka volejbolā mēs, desmit puikas, bijām kā viena dūre. Pat meitās gājām kopā. Noskatījām kādu meiteņu komandu un aidā! Mēs bijām vienība.

Vieglatlētikā bija citādi. Tur bija lielāka konkurence un katrs domāja par sevi. Krievu laikos jau netrūka iemeslu, kur piekasīties – te par daudz ieķēris, te ārzemēs kādu šņabi pārdevis, te ar kādu tautieti ticies. Noziņo tik, un tavs konkurents nekur vairs netiks.

Svarcelšanā tā nebija, beidzām mačus un aizsūtījām treneri uz veikalu pēc vīniņa un desas. Varbūt tāpēc, ka svarus vairāk cilāja lauku zēni. Tie bija vienkāršāki un sirsnīgāki. Pats gan esmu rīdzinieks, bet visas vasaras dzīvojos pa laukiem – māku gan art, gan pļaut.

Nē, man katrs sporta veids likās interesants.

– Ja runājam par mūsu valsti, vai tev nešķiet, ka mums par daudz to sporta veidu?

– Nē, neko nevajag darīt mākslīgi. Lai sporto, un tad jau redzēs, cik nopietni. Vai kāds kaut ko domāja par BMX, kad viņi sāka? Tāpat par bobsleju, kam tas toreiz bija mums vajadzīgs? Tāpat daudzi sporta veidi ir sākušies, bet tad dabīgi atmiruši. Acīmredzot nebija lemts. Dzīve un cilvēki jau visu parādīs.

Cita lieta, ka mums trūkst bāzes pamatsporta veidiem. Ka Rīgā nav nopietnu stadionu vieglatlētikai, tas gan ir noziegums. Skriet, lēkt, tās jau ir pamatkustības. Vienreiz tas atriebsies, kad nebūs olimpiskajā vienībā vai puse vieglatlētu. Par to jādomā.

Nav mums vieglatlētikā tie miljonāri šivermaņi kā futbolā un hokejā. Viņi taisa halles un laukumus citu pēc cita, kaut gan latviešiem tie, manuprāt, nav paši piemērotākie sporta veidi. Mēs jau esam tāda domājoša tauta, un tikai skriet vai slidot nav īsti mūsu dabā. Nu, nevinnēsim mēs neko futbolā, labi, ka turamies hokejā, bet tur jau vairāk tā nauda vilina. Ar to naudu arī ir dīvaini – ja nekļūsti par miljonāru, tad pēc sporta gaitām esi kā no laivas izsviests – ne tev profesijas, ne darba iemaņu. Tāpēc arī daudzi bijušie sportisti nodzeras un citādi iznieko savu dzīvi. Visi jau nevar kā Biedriņš saņemt miljonus un prātīgi dzīvot tālāk.

– Ko pats dari šobrīd?

– Kad beidzu sportot, sapratu, ka uzreiz visas fiziskās nodarbes nomest nevar – organisms tik ilgi bijis pārslodzē, ka jāatiet pamazām. Cilāju smagumus, lauzos ar rokām. Savu augstāko izglītību – automātika un skaitļošanas tehnika, ko apguvu Rīgas Politehniskajā institūtā, gan neizmantoju, jo visa šī nozare attīstījās tik strauji, ka mans papīrs vairāk bija formāls, nevis derīgs dzīvei. Bez darba neesmu bijis ne mirkli. Tagad dzīvoju saskaņā ar sevi, esmu mierīgs,

nepārdzīvoju mazsvarīgas lietas, strādāju noliktāvā, cilāju smagumus. Ne jau kartupeļu maisus, bet pārdesmit kilogramus gan. Tā es uzturu sevi formā un jūtos labi. Palīdzu dēlam, kas mācās Amerikā. Jēkabs arī sporto, met veseri. Tiesa, sports viņam nav pašmērķis, vairāk sporto prieka pēc.

– Ja atskaties uz saviem sporta gadiem, vai būtu ko darījis citādi?

– Nevajag domāt par to, ko nevari mainīt. Ar savām sporta gaitām esmu apmierināts. Guvu daudz prieka. Tās sajūtas grūti aprakstīt.

Piekrītu olimpiskajam čempionam svarcelšanā Jurijam Vlasovam, kas vēlāk kļuva par rakstnieku – kad uzvaru, jūtos kā debesīs. Man arī bija tā – kad guvu kādu svarīgu uzvaru, sasniedzu kādu nospraustu robežu, tad lidoju. Tādā brīdī aizmirstas viss nežēlīgais darbs, viss, no kā esi atteicies. Dzirdi aplausus, kāds tevi apskauj, cits sniedz minerālūdeni, tēvam acīs prieka asaras. Tas ir debešķīgs prieks, un to nevar atņemt. Kur tu vēl, latviešu puika, kaut ko tādu iegūsi?

Arturs Sliede: volejbolists, vieglatlēts, svarcēlājs

Dzimis: 1943. gada 5. jūlijā Rīgā

Lielākie sasniegumi

- Vissavienības skolēnu čempions volejbolā

- Latvijas čempions, trīskārtējs vicečempions, divreiz bronzas ieguvējs lodes grūšanā (1962.-1969.), vairākkārtējs Latvijas jaunatnes rekordists lodes grūšanā, labākais rezultāts 16,66 m

- Pieckārtējs Latvijas čempions svarcelšanā (1967.-1973.) 42 reizes bijis Latvijas rekordists

svarcelšanā smagajā svarā, joprojām Latvijas rekordists svarcelšanas trīscīņā un spiešanā (1973. gadā trīscīņu nomainīja divcīņa), labākie rezultāti – raušana 158 kg, spiešana 206 kg, grūšana 212,5 kg, trīscīņa 565 kg, divcīņa 370 kg

Ģimene: precējies, trīs bērni

(Andra Staģa statistika)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS