Svarcelšana PAR UN PRET

07.06.1994 (Sports)

Lapmežciemā uz Baltijas atklātajām meistarsacīkstēm svarcelšanā kuplā pulkā sanāca arī vecā gvarde. Un katram no viņiem bija savs uzdevums. Viens no Latvijas savulaik izcilākajiem lodes grūdējiem un svarcēlājiem (spēlējis arī volejbola izlasē) Artūrs Sliede šoreiz sēdēja pie tiesnešu galdiņa, lemjot par katra cēliena tehnisko izpildījumu. Latvijas eksrekordists Jānis Lejiņš piedalījās apbalvošanas ceremonijā, Guntis Kalns (arī eksrekordists) sacensībās kuriēja savus trīs dēlus, Oļģerts Bergmanis (tagad federācijas prezidents) plecos uzkrāvis organizētāja darba smago nastu. Aivaram Riteniekam augstu titulu nav, toties milzu entuziasms, lai popularizētu bērnu sportu apkārtējos zvejnieku ciemos. Šodien saruna ar speciālistiem tikai par vienu tēmu - vai svarcelšana tik agrā bērnībā nav kaitīga puišu veselībai.

Vispirms uz sarunu aicināju savu skolasbiedru Artūru Sliedi.

- Tu šoreiz biji ne tikai tiesnesis, bet arī vērīgs skatītājs bērnu sacensībās. Kā vērtē jauno puišu

tehnisko sagatavotību?

- Domāju, ka puisēni kopē savu tēvu celšanas manieri. Gunta Kalna dēliem labākas sekmes un tehnika raušanā, viņiem ir problēmas svaru uzcelt līdz krūtīm, bet uzgrūž to augšā labi. Uzmanīgi pētīju arī Arni un Raiti Riteniekus. Abiem kļūda viena - ar stieni kājās pieceļoties, ceļgali ir kopā. Tā var iegūt traumu. Bērni vēl nav morāli sagatavoti, lai piedalītos sacensībās. Uztraukums un emocijas ņem virsroku. Raitis Ritenieks pēc neveiksmes pat apraudājās. Kādus padomus varētu dot? Svarīgi, lai zēni nepārrautos un 20 gadu vecumā vēl sev patiktu. No pieredzes zinu, ka intensīva sportošana pēc 10 —15 gadiem var apnikt. Tāpēc tagad, agrā jaunībā, svarīgi, lai treniņiem būtu rotaļu pieskaņa. Savulaik skatījos, kā Mihails Rapoports trenēja savu toreiz vēl sešus gadus veco dēlēnu Andreju, kurš vēlāk kļuva par augstas klases svarcēlāju. Toreiz bērnu sacensību vēl nebija, tāpēc treniņos izmantoja dažādus vingrinājumus - "ķengurs", “bruņurupucītis”. Bet šodien Lapmežciemā no rotaļām ne vēsts. Viss tāpat kā pieaugušo sacensībās. Ja nu vienīgi medaļu vietā ananasi, banāni, apelsīni. Vēlu puišiem un viņu tēviem veiksmi un pats galvenais - strādāt tā, lai, sasniegušiem 20 gadu vecumu, nepārietu apetīte uz sportu. Jaunatne tagad grūti prognozējama - kas zina, metīsies biznesā vai uz zveju.

Aivars Ritenieks no prieka gan drīz vai apraudājās, kad viņa puikas sasniedza sešus personiskos rekordus. Bildu, ka Artūrs Sliede Arņa un Raita tehnikā saskatījis kļūdas.

Aivars: - Jā, tās atzīstu un piekrītu Artūram, jo augstās skolās neesmu gājis, taču puikas man ir veseli. Pat neraugoties uz to, ka februārī viņus pārpumpēju. Kad Arnis, kura svars ir divi pudi, ziemā treniņā uz grūda 51 kg, gribēju vēl pieforsēt, lai nostiprinātu kājas, tāpēc nedēļu ņēmāmies ar pietupieniem. Rezultātā “nosēdinājām” kājas. Lai tās “dabūtu atpakaļ", paies vismaz pusgads. Bet lapmežciemiešu priekšā blamēties nevarēja, tāpēc dūšīgi iepūtām vaigos. Atpūtīsimies pēc tam.

Jānis Lejiņš. Jurija Vlasova līdzgaitnieks, trenējies kopā ar slaveno krievu svarcēlāju, Latvijas eksrekordists raušanā smagajā svarā 150 kg. Tagad pensionārs. Stieni vairs neceļ, svarcelšanas sacensību rīkotāju apritē parādījies pēc ilgāka pārtraukuma. Oļģerts Bergmanis esot lūdzis atbraukt.

- Šāda turnīra mūsmājās sen nav bijis, tāpēc prieks skatīties, kā jaunie ņemas ar dzelžiem, saka veterāns. Patīkami un reizē pārsteidzoši, ka zvejnieki var sarīkot šādu augsta līmeņa turnīru.

- Vai esi agrās specializācijas piekritējs svarcelšanā?

- Par bērniem tieši gribēju bilst. Desmit gadu vecumā ņemties ar dzelžiem tā ir bērnu mocīšana. Var sabeigt muguru. Pats to jau izbaudīju, lai gan cilāt sāku krietni vēlāk. Tagad, kad ar svarcelšanu vairs nenodarbojos, mugura ir kārtībā. Tāpēc vēlreiz atkārtoju skatīties, kā puikas ceļ, ir patīkami, bet labāk, ja viņi spēlētu futbolu, skrietu, peldētu.

Atkāpe. Jānis Lejiņš nebija lasījis 19.05. Sportu, kurā stāstījām par Aivara Ritenieka metodiku darbā ar bērniem. Tāpēc šoreiz savu viedokli izteikt lūdzām arī citus speciālistus. Nākamā saruna ar vēl vienu no bērnu “mocītājiem" Gunti Kalnu.

Arī Guntis bijis Latvijas rekordista godā smagajā svarā, tagad ir diplomēts treneris. Audzē trīs dēlus un meitu. Liepājnieks.

- Kalnu ģimene Lapmežciemā atzīta par labāko svarcelšanas dinastiju. Cik gadu bija jūsu dēliem, kad viņi sāka nodarboties ar svarcelšanu?

- Mani puikas ir vecāki nekā Riteniekam un pirmos panākumus guva vēl tad, kad Aivars ar saviem nebija sācis ņemties. Pats strādāju fabrikā par virpotāju, izgatavoju saliekamu stienīti kā kabatas nazi, visādas nūjiņas, kociņus, un sešu gadu vecumā zēniem sāku mācīt svarcelšanas pamatkustības. Agrās specializācijas noliedzējiem gribētos vaicāt, kāpēc mazās vingrotājas var stāvēt uz rokām, bet zēni nedrīkst pacelt virs galvas stienīti, kurš ir trešdaļu vieglāks par paša svaru. Sirsniņa taču pukst abos variantos, jo slodze. Man pārmetuši, ka pret saviem dēliem pielietoju rungas disciplīnu, piespiežot viņus ņemties ar dzelžiem. Bet ir taču mammas, kas piespiež bērnus spēlēt klavieres vai dancot. Disciplīna ir vajadzīga. Liepājā man vaicājuši, kā es tieku galā ar saviem zeperiem, jo citiem, raugi, atvases neklausot. Man arī vaicā, vai gatavoju savus dēlus par čempioniem. Tālim ir 10 gadu, Uldim 11, Valdim 13. Kad pats sasniedzu Latvijas rekordu raušanā (150 kg), kāds reportieris man vaicāja, cik ilgi gatavojos šim nosaukumam. Teicu pusotru minūti, kā reglamentā paredzēts. Bet viņš nezināja, ka biju trenējies jau 15 gadu. Nav zināms, kādā vecumā atplauks talants. Statistika liecina, ka no simts censoņiem, kas sākuši celt svarus, par izcilu sportistu var izaugt tikai viens vai divi. Neuzskatu, ka tieši mani puikas kļūs par čempioniem. Turpināsim strādāt, neforsējot notikumus.

Apkoposim dzirdēto. Tātad cik cilvēku, tik viedokļu. Katrs stāv par savu taisnību. Bet ir tā saucamais “zelta vidusceļš”, kuru ejot, galvenais arguments ir saprātīga rīcība. Uz tā arī turēsimies. Lai uzvar veselība!

Gatis ĶĪSIS