Muzejs - Sportistu Svētnīca

02.12.1993 (Neatkarīgā Cīņa)

ARTURS SLIEDE - izbijis stiprinieks

Laikā, kad pašreizējais mūsu superstiprinieks Raimonds Bergmanis ar saviem pavadītājiem vēl nebija atgriezušies no pasaules čempionāta tālajā Austrālijā, Rīgā, Sporta vēstures muzejā Alksnāja ielā, tika organizēts Voldemāra Šmidberga 100 gadu atceres vakars.

Nejauši uzzināju par cienījamā sporta muzeja celmlauža, smagatlētikas pasaulē pazīstamā tiesneša piemiņas godināšanu un sāku tai gatavoties.

Acīmredzot manu sporta sasniegumu kvalitāte neizturēja atlases konkursu, jo neiekļuvu to 50 personu skaitā, kuriem izsūtīja ielūgumus. No saviem fotoalbumiem un sportam veltītajiem avīžu izgriezumiem savācu visu, kas saistās ar Voldemāru Šmidbergu. Sameklēju epidiaskopu bilžu rādīšanai uz ekrāna un devos uz muzeju dienu pirms sarīkojuma. Mani laipni sagaidīja bijušās sportistes Dzintra Grundmane un Rita Vilciņa - tagadējās sporta muzeja darbinieces. Diemžēl biju ieradies par vēlu - scenārijā manām atmiņām vieta neatradās. Žēl gan, jo pēc oficiālās daļas vairāki vakara viesi devās prom. Tas mani ļoti sarūgtināja, un mājās rūpīgi pārdomātā uzruna izdevās saraustīta. Nepieminēju arī vairākas epizodes no manām un Šmidberga kopējām sporta gaitām. Manām - kā svarcelšanas sacīkšu dalībnieka - un Voldemāra - kā sporta tiesneša. Bet ne jau tas lika man ķerties piepildspalvas un rakstīt plašākai sabiedrībai. Otrā rītā pēc atceres sarīkojuma beidzot atskārtu, kā izskaidrojams mans emocionālais pacēlums, saskanīgs miesas un dvēseles miers kā pēc kāda ilgi iecerēta un labi paveikta darba.

Bet sākšu visu no sākuma. Muzeja mājīgi iekārtotajā zālē ierados precīzi Sporta sludinājumos norādītajā laikā. Mani pārsteidza ne jau skaitliski kuplais vakara dalībnieku skaits, bet gan personālsastāvs. Šeit bija gan bijušie dažāda ranga čempioni, gan, ja tā varētu teikt, čempionu čempioni. Nu spriediet paši: Melburnas zelta olimpiete Inese Jaunzeme, ilggadējā basketbola karaliene gan spēļu laukumos, gan konkursos - Skaidrīte Smildziņa-Budovska, 1936. gada olimpietis Alberts Riekstiņš, cīkstonis un treneris Pauls Budovskis, pasaules eksrekordists svarcelšanā Kārlis Pumpuriņš, boksa leģenda Rihards Bērtiņš, piecdesmito gadu vieglatlēte un vēlāk nenogurstošā sporta tiesnese, statistiķe un Dinamo komandas dvēsele Irma Jaunzeme, Mehiko olimpietis airētājs Vitolds Barkāns, ilggadējais ASK basketbolists Oļģerts Hehts. Skaistus atmiņu vārdus teica Latvijas Radio sporta komentētājs žurnālists Gunārs Jakobsons. Un nekur neiztrūkstošais sporta fotogrāfs - bijušais volejbola tiesnesis Zigurds Mežavilks. Vakara vadītājs bija kādreizējais ātrslidotājs Mārtiņš Pagodkins. Bija Voldemāra Šmidberga ģimenes locekļi ar dēlu, ilggadējo vefieti, Austri priekšgalā. Ja liktenis būtu lēmis Voldemāram pašam piedzīvot šo dienu, tad krietnā vīra acis kļūtu miklas un aizlūzušā balsī viņš teiktu: «Jā! Es esmu laimīgs! Bijušie čempioni nav aizmirsuši ceļu pie manis.» Jā, tie bija viņa čempioni! Tie bija latviešu čempioni! Atceros, kā 1968. gadā kopīgi ar svarcēlāju Vili Pērkonu apmeklējām Šmidberga mājiņu Augļu ielā, apskatījām sporta piederumu šķūni, tad dzērām karstu tēju un Voldemārs drebošām rokām norādīja uz nesen mirušajai vieglatlētei Renātei Lācei veltīto ekspozīcijas stūrīti. Vēl sirmais staltbārdiņš lepni rādīja vienu kaktiņu un teica: «Te ir mūsu Skaidrīte!» Nu, protams, Skaidrīte Smildziņa-Budovska.

Sporta muzeja darbinieku iecerētais atceres vakars, manuprāt, bija ļoti izdevies. Mākslinieces runātās dzejas rindas, videofilmas fragments, līdzcilvēku atmiņas par precīzo I pasaules kara aviācijas topogrāfisko karšu fotogrāfa dzīvi izraisīja klausītājos izbrīnu un vienlaicīgi arī lepnuma sajūtu par līdz mūža beigām stalto Voldemāru Šmidbergu. No zālē sēdošajiem 49 vakara dalībniekiem (es klusām saskaitīju) oficiālās daļas beigas nesagaidīja vienīgi neatkarīgās televīzijas studijas darbinieki. Žēl gan, ka NTV tā vakara ziņās par šo notikumu bija sakāmi tikai pāris teikumu, nepapildinātu ne ar vienu skatāmu kadru. Nu, ko! Jaunatnei laikam neizprast šāda mirkļa nozīmību! Domāju, ka šā vakara dalībnieki, kurus pēc attiecīgā gadu skaita sasniegšanas, domājams, arī godinās Latvijas sporta muzejā, varēja ar aizkustinājumu vērot šādas atceres vienreizību. 

Lai arī neaicināts, taču pēc šādā sabiedrībā un atmosfērā pavadītām pāris stundām mājās atgriezos kā spārnots un vēlreiz domās tikos ar cilvēkiem, kurus uz Voldemāra Šmidberga vakaru bija vedušas gaišas atmiņas. Priecājos, ka šeit nebija ieradies neviens no agrākās un tagadējās sporta vadības. Nebija bijušo priekšnieku - tagadējo tūrisma, tenisa vai Vidzemes tirgus medus un sviesta pārdošanas speciālistu. Neviena, kas savulaik bija vienaldzīgi vai pat naidīgi pret sporta muzeja fanātiķi. Un tikai nākamajā rītā es sapratu, ka senās sporta relikvijas turpina izstarot pozitīvo enerģiju, kas nomierina un vienlaicīgi uzlādē klātesošos. Kā dažas senas svētbildes baznīcās, kur dodas svētceļnieki un gūst mierinājumu ilgam laikam. Un manī rodas stingra pārliecība, ka sporta muzejam jākļūst par templi latviešu sportistiem.

Šeit vajadzētu dot tā saukto ceļa maizi mūsu izredzētajiem pirms startiem svešzemju sporta arēnās ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Nevis centrālkomitejā, kā agrāk, vai Ministru kabinetā, kā tagad, ir gūstams īstenais patriotisms! Ne jau piesolītie lati vai dolāri spārno cīņām. Īstajam sporta dzenulim jābūt lepnumam startēt zem Latvijas karoga! Tā startēja agrākās brīvās Latvijas sporta dižgari - amatieri.

Daudz kas vēl ir neizdibināts par šo laika posmu, un neatliekams mūsu pienākums ir visu apkopot. Neturēsim sveci zem pūra un popularizēsim sportu! Atjaunosim skolās fizkultūriešu vakarus, tikšanās ar ievērojamiem sportistiem, paraugdemonstrējumus. Ja tik tiešām mūs interesē fiziski spēcīga latviešu jaunatne, tad iesaistīsim to fiziskās nodarbībās, rosināsim uz īstu sportu bez dopinga sportu. Vedīsim jauniešus uz sporta muzeju, rādīsim, runāsim. Tā mēs ātrāk atradīsim jaunas Ineses Jaunzemes, Jāņus Lūšus, Andrus Andreiko. Cienīsim sporta vēsturi, kā to darīja Voldemārs Šmidbergs. Sporta muzejam jākļūst par sportistu svētnīcu!