«Piecsimtnieku» Klubā Dārd Stieņi (intervija)

12.11.1970 (Cīņa)

Šodien ar Ļeņina ordeni apbalvotās fizkultūras un sporta biedrības «Dinamo» Latvijas organizācija atzīmē savu trīsdesmito gadskārtu. Šī organizācija republikas sporta attīstībā devusi lielu ieguldījumu. Šodien publicējam rakstu par «Dinamo» slavenajiem svarcēlājiem.

IKDIENA

Pēc nedēju ilgām lietavām soļot saulainā dienā caur Strēlnieku dārzu — tīrā bauda. Tā vien gribas apsēsties, papriecāties par rudens krasām. Arī zēni, kas todien trenējās «Dinamo» stadionā šķēpa mešanā, vairāk gan skatījās, kā peļķēs mirdz saules zaķīši.

Bet turpat pretī sporta nama vīri strādāja. Pa īstam. Svaru zālē gadalaikus neatzīst. Ziema vai vasara — dārd stieņi un gaisā virmo magnēzija putekļi. Nezinātājam labāk pierauties maliņā

— ko katrs stiprais vīrs darīs pēc minūtes, kuru svaru cels, to zina tikai viņš pats un treneris. Stieņi uz svaru grīdām, stieņi statīvos, stieņi uz paliktņiem, bet mierā tie nestāv ne brīdi. Klings — pielikts jauns disku pāris, rokas satvērušas rievoto metālu, un svars lido augšā. Desmit puišu cel, minūti pastaigā, paelpo un atkal noliecas pāri stienim. 

Treneri Mihailu Fraifeldu tādās stundās labāk netraucēt. Nostājies zāles galā, viņš vērīgi seko tam, kas notiek uz trijām grīdām. Piesaucis puisi maliņā, pusbalsī ko skaidro, tad pārtrauc pusvārdā.

— Rokas, rokas neaizmirsti!

Spalga komanda it kā pāršķel zāles troksni. Atkal stāsta, bet skatiens neatraujas no grīdām.

Komandas, pakluss aizrādījums, īsa atzīme kladē. Un, kaut zālē nav iesācēji, bet pieredzējuši meistari, kas paši var mācīt citus, jāredz viss. Katra sīkākā k|ūmīte.

- Plecus brīvākus, Artur!

Smagsvars Sliede nolaiž stieni atpakaļ uz grīdas un jautājoši skatās uz treneri.

- Lūk tā, vēl brīvāk! 

No grīdas svars uzrauts viegli. Tad stienis karājas rokās, tā ap ceļiem.

- Ee-eh! 

Svars augšā gan, un, liekas, šoreiz rāviens izdevies.

Puiši smejas — kad grūtāks cēliens, tad Arturs arvien rēks.

- Beigsi savus niķus! — Kārlis Pumpuriņš krata dūri.

- Pagaidi tu man, drīz būs ieskaites fizikā. Esmu vai neesmu tev pasniedzējs? — Arturs attrauc.

- Atmet docentu vājibas! Te mēs visi esam vienādi. — Kārlis pat netaisās padoties.

Joki palīdz tikt galā ar lielajām slodzēm. Un, ja treniņā dzimst asprātības, tad skaidrs - komandā barometrs kāpj.

It arī citi brīži. 

Jārauj 130 kilogrami, no ceļu augstuma. Pumpurlņš palicis pavisam nopietns. Lēnām ierīvē rokas ar magnēziju un dodas pie stieņa.

Nekā! Svars dārdēdams nokrīt uz grīdas.

 - Mierīgāk, mierīgāk, Kārli! — tā Fralfelds.

Otrajā gājienā — tieši tas pats. Kārlim sejā tāda izteiksme kā sacīkstēs pēc saņemtās nullītes — sasodīts, kas te notiek!

Fraifelds skaidro, rāda. Puiši pieklusuši.

- Kārli, stieni līdz galam un rokas atpaka|! — biedram palīga nāk Vilis Pērkons.

Kārlis noraidoši krata galvu.

- Jāņem nūja!

Un vīrs, kas sacīkstēs viegli ticis galā ar 150 kilogramiem, tagad cītīgi spoguļa priekšā vingrinās ar nūjiņu. Pazudis viens smalks «kustības pavediens. Bez tā stienis virzās centimetru priekšā — un krīt. Tādos brīžos apziņa ne vienmēr uztver citu aizrādījumus. Šis pavediens jāatrod. Citādi — treniņu grafiks izjaukts, jāstrādā ar maziem svariem, bet laiks iet.

Puiši ce|, bet ar vienu aci seko - kā iet Kārlim.

— Vajadzētu būt! — viņš nosaka un noliek nūju malā. Zālē klusums.

Tā! Svars augšā. Kārlis smaida pa visu seju.

- Kur es tā varēju atstāt rokas priekšā!

- Ko es teicu! Tikai vēl mierīgāk sāc! — Fralfelds atviegloti nopūšas. Jūtams, labprāt izietu ārā uzsmēķēt pēc šim nepatīkamām minūtēm. Nevar. Tulīt piegājiens Arturam, pēc tam Vilim.

Treniņš turpinās. Četrreiz nedēļā, slodze 10 līdz 12 tonnu, dažreiz vairāk, tā strādā «Dinamo» vīri.

Ko paveic puiši? Piemēram, pasaules čempions Genadljs Ivančenko? Pletupjas ar 240 kilogramiem uz pleciem, guļus uzspiež 170, bet līdztekās var saliekt un iztaisnot rokas 120 reizes. Mjā, te ir ko padomāt. Bet viņi pieraduši pie savas «piecsimtnieku kluba» biedru ikdienas.

MAZLIET VĒSTURES

Pirms piecpadsmit gadiem Rīgas svarcēlāji lenca tos, kas bija redzējuši PSRS - ASV maču Maskavā.

— Kāds īsti ir Pauls Andersons?

— Rokas, zini, kājas . . . - stāstītājsi gaisā vilka milzīgus lokus.

— Gauss, nekustīgs, bet mums nav vīru, kas celtu 500 kilogramus summā.

Toreiz pasaule vēl nebija atjēgusies no amerikāņu milža sasniegtajiem 512,5 kilogramiem. Un pat speciālisti dziļdomīgi sprieda: «Tādi cilvēki dzimst reizi simt gados.»

PSRS tautu IV spartakiādē pussmagā svara atlētu sacensībās zāle bija patukša. Tveicīgajā augusta pēcpusdienā maskavieši labprātāk devās ārpus pilsētas.

— Rīt, kad startēs Žabotinskis un citi piecsimtnieki, tād gan nāksim. Tad būs ko redzēt.

Bet zālē starp svarcēlāju platajām mugurām varēja redzēt igauņu meiteņu zili baltos treniņtērpus. Balkonā iekārtojās Tallinas radio komentētāji. Aiz kulisēm cīņām gatavojās gan pasaules, gan Eiropas čempioni, bet valsts izlases treneri Medvedevs un Vorobjovs ne soli neatgāja no jaunā igauņa Jana Taltsa.

Tie, kas atnāca uz «Šahtjor» zāli, nepievīlās. Svarcelšanas skatītājs sacīkstēs skaita un pieraksta katru kilogramu. Un pēc Taltsa pirmā piegājiena grūšanā drudžaini skaitīja gan publika, gan tiesneši. Pēc otrā piegājiena zāle saviļņojās, bet pats «vaininieks», viegli pieklibodams, devās aiz priekškara. Hloretīla auksto strūklu, stingrāk nosaitēt kāju — un pie 192,5 kilogramiem! Uzgrūda, ilgi, ilgi turēja svaru augšā . . .

Bija noticis neticamais — pirmais pussmagā svara atlēts pasaulē savāca 500 kilogramus! «Piecsimtnieku kluba» milži galvas vien nogrozīja… 90 kilogramu smagā puiša rezultāts taču nesalīdzināmi vērtīgāks!

Tiesa, pussmagā svara vīri par piecsimtniekiem nekļuva tik viegli. Šā gada sākumā viņu bija pavisam 6, tai skaitā arī mūsu Kārlis Pumpurlņš. 

Šā gada aprīlī Viļņā valsts meistarsacīkstēs treneri un dalībnieki vērīgi pētīja rīdzinieku Genadiju Ivančenko — kā nekā puisis pērnā gada nogalē uzstādīja pasaules rekordu vidējā svarā - 495 kilogramus. Tiesa, viņš bija guvis traumu, ārstējas, bet — kas to lai zina…

Nervozajā drūzmā, kas valdīja aiz kulisēm sacīkšu laikā, Genadijs bija pats mierīgākais. Atnāca ar krietnu somu, nesteidzoties pārģērbās, nolika uz palodzes termosu un atlaidās saliekamā gultā. Fraifelds modri sargāja sava audzēkņi mieru.

Genadijs tikpat nesteidzīgi un prātīgi iesildījās. Ko runāt nebija. Viss apspriests jau agrāk. Atlika gaidīt, kad sekretārs sauks pie stieņa.

Apkārt mutuļoja kaislības, vīri priecājās, sūkstījās pēc neveiksmēm. Treneri centās par katru cenu glābt, kas vēl glābjams. Bet divi vīri klusēja.

Lalks! Genadijs akmeņainu seju devās pie stieņa, Fraifelds palika pie kulisēm, un tikai rokas, kas žņaudzīja puiša atstāto treniņtērpu, runāja skaidru valodu.

Spiešanā — otrais, raušanā — otrais, tomēr pēc šiem diviem vingrinājumiem neviens

nešaubījās — 500 kilogramiem jābūt.

Uz stieņa 185 kilogrami. Ivančenko!

Un 500 bija! Puiša svars nepārsniedz 82,5 kilogramus, viņš lieliski noaudzis, proporcionāls, ātrs.

Un tā Genadljs Ivančenko atklāja Jaunu posmu svarcelšanas sporta vēsturē.

Kad zālē skanēja himna, Genadljs stāvēja uz pjedestāla ar tikpat mierīgu seju kā sacīkstēs. Bet improvizētajā preses konferencē viņš pārsteidza pat pieredzējušākos žurnālistus: «Nekas sevišķs. Viduvējs rezultāts.»

Tāds ir stāsts par piecsimtniekiem.

. . . Pumpurlņš, Sliede, Bročs, Ivančenko, Poltorackis — Latvijā viņi pagaidām pieci. Turpat turpat viņu pulkā arī Vilis Pērkons . . .

KĀ VIŅI SĀKA . ..

Jāsaka, kā nu kurš.

Jaunais celtnieks Pumpuriņš padzirdēja, ka dodot nozīmītes tiem kuri paceļot 15 kilogramus vairāk par sava ķermeņa svaru. leradās «Daugavas» zālē, izmēģināja spēkus, un bija sašutis, ka treneris liek nākt vēl un vēl. Norma izpildīta jau pirmajā reizē. Bet treneris zināja, ko dara — iesācēju, kurš spiež 90 kilogramus, no rokām ārā izlalst nevar.

Armijā Kārlis kļuva meistars, bet pēc tam «Dinamo» sākās viņa neklātienes cīņa ar zviedru Bo Juhansonu. Pasaules rekords spiešanā ceļoja no Rīgas uz Geteborgu un atpakaļ. Piecas reizes viņš to uzlaboja. Pērn kā pirmais Latvijas sportists iekļuva piecsimtniekos. Tad nāca neveiksme pēc neveiksmes. Un Kārlis nolēma — pietiek «nodzīt» svaru, jāpāriet nākamajā kategorijā.

Ta sāka Kārlis Pumpurlņš, Rīgas Politehniskā Institūta students.

Lauku elektriķis Vilis Pērkons braukāja no viena ciemata uz otru, vezdams Iīdzi paštaisītu stieni. Un droši vēl tagad daudzas saimnieces atceras kluso puisi, kas lūdza atļauju vakaros trenēties virtuvē. Liekas neticami, ka, redzot treneri dažas nedēļas gadā, viņš tomēr jau pirms karadienesta izpildīja sporta meistara normu.

Tagad, trenējoties «Dinamo», jau divas reizes sasniedzis 495 kilogramus. Pieci kilogrami — divas mazas metāla ripas. — un, ja tā var teikt, lielmeistara robeža būtu sasniegta. 

Arturs Sliede bija jaunatnes izlases volejbolists, vēlāk republikas čempions lodes grūšanā. Ziemā spēka briedināšanai cēla svarus. Politehniskajā Institūtā smagsvaru nebija. Arturs startēja labprāt. Un, kad pārsniedza 400 kilogramus, tad lodes grūdējs k|uva par svarcēlāju. Tagad Arturs Sliede sver jau 130 kilogramus un komandas biedri spriež, ka sasniegt sešus simtus trīscīņā viņam nav nemaz tik neiespējama lieta.

Dažiem bija darbā gūtais rūdījums, citiem spēku deva sports, bet, ja kāds būtu teicis pirms pieciem gadiem ka Genadljs Ivančenko kļūs pasaules čempions, tad brīnītos. 

Kad trauslais puisis ieradās «Dinamo» zālē, lai attīstītu spēku un kļūtu vīrišķīgāks, pēc pusgada viņš trīscīņā sasniedza 275 kilogramus pusvidēja svarā. Taču spēkā ir un paliek vecā patiesība, ka darba mīlestība un aizraušanās ir pats galvenais. 1967. gadā trīscīņas summa sasniedza jau 410 kilogramu, pērn — 495. Un šogad — valsts čempions, Eiropas cernptons, pasaules čempions, 505 kilogrami triscīņā. Bet gads vēl nav beidzies

***

— Cik patīkami. — iznācis no «Dinamo» sporta nama, Genadljs kāri ieelpoja dzestro rudens gaisu. - Pēcpusdien treniņš, tad steigšus trolejbusā un uz mājām - jāgatavo stundas. Kolumbusa taču «atrāva» veselu mēnesi. Bet vidusskola jābeidz.

— Kāda bija sajūta, startējot Kolumbusā?

— lepriecināja amerikāņu skatītāji. Zāle visas sacīkšu dienas pārpildīta, un publika saprot sportu. Aplaudē ne tikai uzvarētājiem vien, bet visiem, kas cīnās vīrišķīgi. Daudzu sportistu nelikumīgā diskvalifikācija it kā par dopinga lietošanu, protams, nepatīkama. Nodomāju: atņems medaļu — un tad? Vai esmu šurp braucis tikai pēc tās vien? Jāpierāda pasaulei, ko vari sasniegt, lai brauktu mājup ar tīru sirdsapziņu.

— Pretinieki? — viņš pārvaicāja. — Atklāti sakot, sacīkstēs es uz viņiem neskatos. Citi skrien pakaļ, vēro, rēķina un, ka sakām mēs, sportisti sadeg.

Bet tā jau ir — viens cīnās medaļas dēj, otrs — lai uzvarētu noteiktu pretinieku, cits - lai parādītu savu labāko rezultātu.

— Pasaules rekordi tagad Pavlova rokās Kad Jums paredzēta tuvākā cīņa? — ievaicājos.

— Paviovu es pazīstu. Esam kopā startējuši. Apdāvināts, perspektīvs puisis. Bet valsts

komandu čempionātā decembrī viņš nebūs vienīgais pretinieks. Domāju — vismaz pieci cilvēki vidējā svarā pārsniegs 500 kilogramus.

— Šis gads Jums tiešām bijis izcils. Kāds gaidāms nākamais?

— Griezīšos kā vāvere ritenī. Jābeidz skola, jāstartē PSRS V tautu spartakiādē, Eiropas un pasaules čempionātā. Protams, ja iekļūšu komandā. Un vēl — domāju iestāties universitātē.

— Kādā fakultātē?

— Juridiskajā. Tas jau sen izlemts.

Vēl brītiņu parunājām, tād Genadijs atvadījās:

— Piedodiet — jāskrien. Šovakar kontroldarbs.

U. Beķeris